Antra toreiz gandrīz vai rokas viņai sabučoja. Gaida šķita ideāla. Tīrīga, aktīva, vienmēr ar smaidu, bet atklājās kas cits
Antra stāvēja pie delikatešu vitrīnas, un viņas galvā darbojās neredzams kalkulators. Teļa gaļas fileja bija kļuvusi dārgāka par piecpadsmit procentiem, Norvēģijas lasis — par visiem divdesmit. Viņa mehāniski sakārtoja somas lenci, kas jau vilka uz leju plecu. Grozā gulēja izmeklēti zemnieku produkti: biezpiens, ko atveda tikai ceturtdienās, paipalu olas, svaigas ogas, neskatoties uz nesezonu.
— Jums kā parasti, Antras kundze? — miesnieks Juris, smagnējs vīrietis ar labestīgām acīm, jau cēla nazi virs labākā gabala.
— Jā, Juri, paldies. Tikai dodiet pusotru kilogramu. — nopūtās Antra.
Izejot no lielveikala, viņa juta pierasto smagumu. Ne tikai rokās, bet arī dvēselē. Viņi ar Mārtiņu, viņas vīru, dzīvoja mūžīgā maratona režīmā. Hipotēka par plašu trīs istabu dzīvokli, kredīts par automašīnu, remonts, kas vilkās bezgalīgi. Antra strādāja par vadošo loģistikas speciālisti starptautiskā uzņēmumā, viņas telefons neapklusa pat dušā. Mārtiņš pazuda būvobjektos, atgriežoties vēlu vakarā pelēks no betona putekļiem un noguruma.
Bet viņiem bija aizmugure. Viņu glābiņš. Vecmāmiņa Gaida
Pirms pusgada, kad radās jautājums par to, ar ko atstāt piecgadīgo Pēteri un trīsgadīgo Santu, Antra pārlūkoja desmitiem aģentūru. Aukles prasīja kosmisku naudu, bet uzticību neieviesa. Un tad, it kā sargeņģelis, uzradās vīramāte.
— Antriņ, nu ko tu izdomā? — viņa teica saldā balsī, lejot vedeklai tēju. — Sveša sieviete mājās? Jā, viņa bērnus nepieskatīs, tikai pa skapjiem rakāsies un vīriešus vadās. Es taču esmu īsta vecmāmiņa! Esmu izgājusi pensijā, enerģijas — pilni rati. Braukšu, gatavošu, iešu pastaigāties. Mazbērni dzīvos kā nieres pa taukiem.
Antra toreiz gandrīz vai rokas viņai sabučoja. Gaida šķita ideāla. Tīrīga, aktīva, vienmēr ar smaidu. Naudu ņemt atteicās kategoriski:
— Kas es esmu, no paša dēla atlīdzību ņemšu? Jūs tikai pērciet produktus. Labus, kvalitatīvus. Lai es bērniem gatavotu garšīgi, pa mājīgam. Citādi tajos bērnudārzos viena vienīga ķīmija.
Un Antra pirka. Viņa atteica sev jaunu kleitu, taupīja uz pusdienām birojā, bet ledusskapis vienmēr bija pilns ar premium klases pārtiku.
— Gaidas kundze, tur saldētavā ir tītars, bet plauktā — avokado un siers, — Antra instruēja no rītiem, skrienot uz darbu.
— Skrien, skrien, sienāzīti, — māja ar roku vīramāte, sienot stērķelētu priekšautu. — Mums šodien pēc saraksta ir krēmzupa un tvaicētas kotletītes. Viss būs labākajā kārtībā.
Vakaros Antra atgriezās dzīvoklī, kas bija pilns ar smaržām. Tiesa, smaržoja nevis pēc kotletēm, bet pēc kaut kā nenosakāma — vai nu pēc hlora, vai pēc vecām lupatām, bet Gaida viņu vienmēr sagaidīja ar atskaiti:
— Ak, piekususi esmu šodien. Pēteris divus šķīvjus zupas izēda, tikko apturēju. Santiņa visu zivi notiesāja. Apetīte viņiem zvērīga, augoši.
— Paldies jums, mamma, — Antra sirsnīgi pateicās, nemanāmi pasniedzot vīramātei aploksni ar naudu “ciemkukulim”, ko tā, nedaudz palauzoties, paslēpa bezdibeņa somā.
Pirmie trauksmes zvani atskanēja pirms mēneša
Sākumā tie bija sīkumi. Bērni kļuva kūtri. Pēteris, kurš agrāk pa laukumu nesās kā viesulis, tagad arvien biežāk sēdēja uz soliņa. Santa kaprīzējās un pastāvīgi prasīja dzert. Antra aizveda viņus pie speciālista.
— Savādi…. — sarauca pieri viņa. — Ar ko jūs viņus barojat?
— Ar pašu labāko. — tad pieskrējusī Gaida, kura bija devusies līdzi. — Svaiga gaļa katru dienu, lauku biezpiens, aizjūras augļi. Es pati gatavoju, visu sablendēju, dvēseli ielieku. Tas viņiem laikam slikti uzsūcas. Vai arī ekoloģija!
Apmulsusi no vecmāmiņas spiediena, izrakstīja vitamīnus. Antra nopirka pašus dārgākos. Bet mājās dīvainības turpinājās. Produkti pazuda ar biedējošu ātrumu. Trīs litru katls ar frikadeļu zupu “aizgāja” vienās pusdienās. Kilograms siera — divās dienās. Sviests kusa acu priekšā. — Antra, tu nespēj iedomāties, kā viņi ēd. — plātīja rokas vīramāte. — Met iekšā visu pēc kārtas. Es pati brīnos. Nu, uz veselību, lai ēd.
Kādu nakti Antra iegāja bērnistabā sakārtot Pēterim segu. Viņš gulēja nemierīgi, grozījās. Viņa paglāstīja viņa galvu un sataustīja zem spilvena kaut ko cietu. Tas bija sacietējis melnās maizes gabals, ietīts salvetē. No rīta viņa pajautāja:
— Pēterīt, kāpēc tu paslēpi maizi? Vai tu biji izsalcis? Zēns izbiedēti paskatījās uz virtuves durvīm, kur ar traukiem grabinājās vecmāmiņa, un pačukstēja:
— Tas vēlākam. Ja nu vecmāmiņa aizmirsīs pabarot.
— Ko nozīmē — aizmirsīs? — apstulba Antra. — Jūs taču vakar, pēc vecmāmiņas vārdiem, ēdāt sacepumu un sautējumu.
— Ēdām… — klusi teica Pēteris, nodurot acis. — Garšīgi…
Antra toreiz to norakstīja uz fantāzijām. Varbūt spēlē? Vai arī vecmāmiņa tik stingri seko režīmam, ka lieku gabalu nedod? “Nedomā niekus,” — viņa teica savam atspulgam spogulī. — “Gaida mīl. Viņa ir tava vīra māte. Viņa nevar vēlēt ļaunu.”
Bet šaubu tārps jau bija izgrauzis caurumu viņas pārliecībā. Antra sāka pamanīt detaļas, kuras agrāk palaida garām.
— Mamma saka, ka viņi ēd kā neprātīgi.
— Tava mamma saka daudz ko, — atbildēja Antra, pirmo reizi atļaujoties aizkaitinājumu pret vīramāti.
— Bet es redzu tukšu ledusskapi un izsalkušus cilvēkus. Matemātika nesakrīt.
Tajā liktenīgajā otrdienā Antra pamodās ar smagu galvu
Nelāga priekšnojauta karājās gaisā, bieza un lipīga. Ejot prom, viņa paskatījās uz galda: tur gulēja milzīgs iepakojums dārga šķiņķa un sarkanā ikru burciņa — Mārtiņš bija saņēmis prēmiju un nolēmis palutināt ģimeni ar sviestmaizēm.
— Gaidas kundze, uztaisiet bērniem pa sviestmaizītei ar ikriem, — palūdza Antra.
— Ak, Antriņ, ikri ir smags ēdiens, — savilka lūpas vīramāte. — Nu nekas, ja jau tu lūdz, iedošu pa kripatiņai.
Antra aizgāja, nezinot, ka šī diena sadalīs viņas dzīvi “pirms” un “pēc”. Un ka “ideālā vecmāmiņa” jau pēc dažām stundām noraus savu masku…
Birojs dūca kā sakurināts pūznis. Ģenerāldirektoram bija piedzimuši dvīņi — ilgi gaidītie mantinieki. Par godu šim notikumam tika izsludināta saīsināta darba diena.
— Visi brīvi no 14:00. — paziņoja sekretāre, izsūtot paziņojumus. — Un prēmija ikvienam par godu svētkiem!
Kolēģi priecīgi taisījās iet nosvinēt, lai apspriestu jaunumus. Savukārt Antra juta dīvainu atvieglojumu. Negaidītais brīvais laiks šķita kā likteņa dāvana. Pirmā doma bija piezvanīt vīramātei, pabrīdināt. Roka jau sniedzās pēc telefona, bet kaut kas viņu apturēja. Kāda neskaidra, iracionāla vēlme pieķert mājas ikdienu nesagatavotu. Ieraudzīt savām acīm to idilli, par kuru viņai dzied katru vakaru. “Nopirkšu kūku, — viņa nolēma. — To pašu, “Prāgu”, kuru Gaida dievina. Sarīkosim tējas dzeršanu. Reizē paskatīšos, kā bērni uzvedas pa dienu.”
Viņa iebrauca labākajā konditorejā, nopirka kūku un kūciņu komplektu jautru zvēriņu formā bērniem. Ceļš mājup aizņēma mazāk laika nekā parasti — sastrēgumu vēl nebija. Piebraucot pie savas kāpņu telpas, Antra pamanīja atvērtos logus viņu dzīvoklī otrajā stāvā. Bija vējains, bet logi bija atvērti līdz galam. “Vēdina pirms miega? — nodomāja Antra. — Bet tagad taču ir pusdienlaiks.”
Viņa iegāja kāpņu telpā, cenšoties kāpt klusi. Negribējās sabojāt pārsteigumu. Lifts nedarbojās, un viņa kāpa kājām. Tuvojoties durvīm, viņa izdzirdēja skaļu televizora skaņu. Gāja kāds seriāls, aktieru balsis pārklāja viena otru. Antra atvēra kopējās durvis ar savu atslēgu. No dzīvokļa durvīm nāca dīvaina smaka. Tas nebija cepumu vai sautētas gaļas aromāts. Smaržoja pēc skāba. Smaržoja pēc lētas ēdnīcas, pārceptiem sīpoliem un kaut kā sasmacis.
Un vēl skaidri bija jūtami dūmi. Gaida pie sava vīra veselības bija solījusi, ka jau pirms desmit gadiem beidz to darīt, kad piedzima Pēteris.
Antra atvēra slēdzeni bez skaņas. Mātes gadi viņai bija iemācījuši būt neredzamai, lai nepamodinātu bērnus. Viņa novilka kurpes priekšnamā un zeķēs izgāja cauri koridoram. Aina, kas viņai pavērās virtuvē, bija tik sirreāla, ka smadzenes atteicās to uztvert uzreiz.
Gaida sēdēja pie pusdienu galda, brīvi atlaidusies krēslā. Viņa bija taukainā halātā, kuru Antra jau sen gribēja izmest. Viņas priekšā stāvēja liels šķīvis, līdz malām pilns ar sviestmaizēm ar sarkanajiem ikriem un biezām šķiņķa šķēlēm. Blakus kūpēja panna, kurā Antra atpazina marmora liellopu gaļu, kas vakar bija nopirkta steikiem. Vīramāte to bija sacepusi gabalos, vienkārši sametot kaudzē, un tagad mērcēja gaļu kečupā.
Vienā rokā viņai kūpēja.., kuru viņa purināja tieši dārgā servīzes apakštasītē. Ar otru roku viņa turēja telefonu, skaļi runājot:
— Inese, tu neticēsi, kāda viņa ir. Atkal sapirkusi delikateses. Es pusi jau somās sabāzu, Valdim uzkodām pietiks nedēļai. Bet šo liellopu gaļu nācās sacept, citādi somā nelien, vēl sapūs. Cieta, lai arī dārga!
Antra juta, kā kaklā kāpj. Viņa pavērsa skatienu uz virtuves stūri. Tur, pie maza bērnu galdiņa, sēdēja Pēteris un Santa. Viņu priekšā stāvēja divas plastmasas, saskrāpētas bļodiņas. Tajās peldēja pelēkbrūns šķidrums.
— Ba, vai var vēl maizīti? — tikko dzirdami iepīkstējās Santa. — Ēd zupu. Maize naudu maksā.
Antra paspēra soli uz priekšu. Grīda iečīkstējās. Gaida strauji pagriezās. Vīramātes acis iepletās.
— Antriņ? — viņa aizsmakusi izdvesa. — Tu… kāpēc tu tik agri? Kaut kas notika?
Labdares maska nokrita acumirklī
Antra neskatījās uz viņu. Viņa skatījās bļodiņās. Viņa piegāja tuvāk. Bļodiņās bija karsts ūdens, kurā peldēja izmirkuši paši lētākie makaroni, salipuši kamolā, un vistas atgriezumu gabali. Smaka nāca tieši no turienes — vecu tauku un bezcerības smaka. Blakus uz galda mētājās “Rollton” paka, sausās nūdeles bija sadrupinātas tieši uz vaskadrānas.
— Tas ir deserts? — Antras balss skanēja sveši.
— Antriņ, tas ir… tā ir zupiņa “Zemnieku gaumē”! — aizrunājās vīramāte, lecot kājās un mēģinot ar sevi aizsegt galdu ar delikatesēm. — Sena recepte. Viņi taču tev ir izlutināti, viņiem nevar smagu gaļu. Es rūpējos.
— Bet ikri? — Antra pamāja uz šķīvi ar viņas pelnu čupiņu. — Un liellopa gaļa par trīsdesmit eiro kilogramā? Tas arī ir norūdīšanai? Vai arī tā ir pārbaude?
— Es nogaršoju. — iesaucās Gaida. — Tu mūžīgi pērc visādus draņķus savos lielveikalos. Jā, ja ne es…
Antra piegāja pie loga, kur stāvēja divas milzīgas vīramātes rūtainās somas. Tās pašas, ar kurām viņa parasti atbrauca “tukša”. Somas bija piebāztas līdz malām. Augšpusē rēgojās auksti kūpinātas desas luņķis, kafijas burka, pat tualetes papīrs un veļas pulveris. Antra strauji apgāza vienu no somām. Uz grīdas sabira produkti: sieri, jogurti, konfektes.
— Ak tu, krāsotā… — labdares maska nokrita acumirklī. Vīramātes seja sagriezās. — Es jūsu dēļ muguru liecu. Jūs man esat parādā. Jūs te trekni dzīvojat, ikrus ēdat, bet māte pensijā kapeikas skaita. Man ir tiesības paņemt kompensāciju par savu darbu.
— Pēteri, Santa, ātri uz savu istabu. Aiztaisiet durvis un ieslēdziet skaļi mūziku.
— Atstāj atslēgas un ej.
— Pat nedomāju. — Gaida uzlika rokas uz gurniem. — Tas ir mana dēla dzīvoklis. Re, atnāks Mārtiņš, es viņam pastāstīšu, kā tu mani. Viņš tevi noliks.
— Labi, — pamāja Antra. Viņa izņēma telefonu. — Es ne tikai pastāstīšu. Es parādīšu.
Viņa pacēla telefonu un uzņēma vairākus fotoattēlus.
— Mana kāja šeit vairs nebūs. Pati ar viņiem auklējies, redzēšu es, kā tu pēc nedēļas dziedāsi.
Durvis aizvērās. Antra palika viena smakošajā virtuvē. Viņa paskatījās uz bļodiņu ar “zupu”. Paņēma to un izlēja izlietnē. Viņa paņēma telefonu. Pīkstieni vilkās bezgalīgi ilgi. — Allo, slēdzeņu dienests? Man vajag steidzami. Es maksāju trīskāršu tarifu. Brauciet tūlīt pat.
Nākamās divas stundas pagāja kā miglā. Slēdzeņu meistars, kluss vīrietis strādāja ātri. Urbja dūkšana Antru nomierināja. Tā bija attīrīšanās skaņa. Vecais slēdzenes serdenis nokrita uz grīdas ar trulu skaņu — kopā ar to no viņu dzīves pazuda vīramātes piekļuve viņu mājām. Antra izmazgāja virtuvi. Viņa berza virsmas pārlejot visu ar līdzekli, lai izņemtu smaku. Viņa izmeta visu: “gatavošanas” atliekas, pat galdautu. Pēc tam viņa uzvārīja bērniem parastus makaronus ar sieru un sagrieza svaigus gurķus. Tad Pēteris daudz ko vēl izstāstīja.
Mārtiņš atgriezās astoņos. Viņš bija noguris, bet apmierināts — objekts bija nodots bez piezīmēm. Viņš mēģināja ielikt atslēgu slēdzenē. Atslēga negāja iekšā. Viņš sarauca pieri, pārbaudīja dzīvokļa numuru. Piezvanīja. Antra atvēra durvis. Viņas rokās bija jauns atslēgu komplekts. — Čau. Kas ar slēdzeni? Salūza? — brīnījās vīrs, ienākot priekšnamā.
— Nē. Es to nomainīju. Nāc uz virtuvi, mums jārunā.
Sievas tonis lika Mārtiņam saspringt. Viņš aizgāja uz virtuvi, kur smaržoja pēc hlora un svaigas kafijas. Antra apsēdās viņam pretī un nolika uz galda telefonu.
— Es šodien pārnācu mājās agrāk. Un pieķēru tavu māti. Viņa sāka stāstīt. Sausi, bez emocijām, tikai faktus. Par ikriem, par vistas atgriezumiem, par pilnajām somām. Par maizi. Mārtiņš klausījās, un viņa seja akmeņojās. Viņš zināja, ka māte mēdz būt taupīga. Zināja, ka viņai patīk izpušķot. Bet tas, ko teica Antra, neiekļāvās prātā.
— Antra, nu varbūt tu pārspīlē? — nedroši iesāka viņš. — Nu, varbūt viņa sev atlika, bet bērniem vienkārši to netrekno… Nu nevarēja taču viņa tā.
Antra klusējot ieslēdza diktofona ierakstu telefonā. Tas bija Pētera stāsts, kuru viņa bija ierakstījusi pirms pusstundas. Mārtiņš nobālēja. Viņš atpazina šo audzināšanas metodi. Atcerējās savu bērnību. Viņš bija uzaudzis, iestāstot sev, ka tā bija norma, ka laiki bija grūti. Bet tagad… — Kur viņa ir? — dobji jautāja Mārtiņš.
— Es viņu palūdzu aiziet.
Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja. Uzstājīgi, prasīgi. Un tad sāka klauvēt.
— Veriet vaļā, es zinu, ka jūs esat mājās. — Gaidas balss lauzās cauri pat kvalitatīvajai skaņas izolācijai. — Mārtiņ, tava sieva visu ir izdomājusi.
Antra jautājoši paskatījās uz vīru. — Es tikšu galā, — teica Mārtiņš un piecēlās. Viņa kustībās parādījās smagums, kādu Antra agrāk nebija manījusi.
Viņš izgāja priekšnamā, bet durvis vaļā nevēra. — Es ciemkukuli atnesu, bet viņa…
— Es dzirdēju ierakstu, mamma. Aiz durvīm iestājās klusums. Sekunde, otra. Un tad dambis pārplīsa.
— Ak tu… tas ko viņa sāka teikt ir sastopams tikai filmās. Tas viss nešķita reāli.
Mārtiņš piespieda pieri pie aukstā durvju metāla. Viņš klausījās un juta, kā trūkst pēdējais pavediens, kas viņus saistīja. Kāpņu telpā atskanēja kaimiņu balsis. Atskanēja smagu soļu dipoņa lejup pa kāpnēm.
Mārtiņš atgriezās virtuvē. Viņš izskatījās par desmit gadiem vecāks. Viņš piegāja pie Antras, apskāva viņu un ieraka seju viņas plecā.
— Piedod man, — viņš pačukstēja. — Es domāju, ka viņa ir mainījusies. Es gribēju, lai būtu vecmāmiņa.
— Viņiem esam mēs, — klusi teica Antra, glāstot viņa muguru. — Un ar to pietiek.
Lasi vēl: Māra katru gadu viņa ieradās un sabojāja man svētkus, bet es izdomāju viņai lielisku dāvanu
Pagāja mēnesis
Dzīvoklī vairs nesmaržoja pēc skābas zupas. Tagad vakaros smaržoja pēc ceptas vistas un vaniļas. Viņi atrada aukli — jaunu pedagoģijas studenti, kura ņēma naudu, bet godīgi atstrādāja katru eiro. Pēteris pārstāja slēpt maizi zem spilvena. Kādā no vakariem Antra sēdēja virtuvē un skatījās uz jauno ārdurvju slēdzeni. Mazs metāla gabaliņš. Bet cik daudz miera tas bija atnesis.
